1. Es varu būt tāds, kāds es esmu.
2. Tu vari būt tāds, kāds tu esi.
3. Mēs varam būt tādi, kādi esam.
4. Es varu pilnveidoties kā personība, augt garīgi.
5. Tu vari augt un pilnveidoties.
6. Mēs varam augt kopā.

Reti kurš no mums ir izaudzis ģimenē, kurā būtu nodrošināti visi 6 nosacījumi. Apskatīsimies sīkāk, ko nozīmē katrs no šiem punktiem.

Ko nozīmē būt tādam, kāds es esmu, un ļaut citam būt tādam, kāds viņš ir? Būt tādam, kāds es esmu, nozīmē būt brīvam visās savās izpausmēs. Brīvi izpaust savas jūtas, izteikt savas domas, vēlmes, īstenot savus plānus, reaģēt uz notikumiem saskaņā ar saviem uzskatiem, rakstura īpašībām, vēlmēm, interesēm utt. Būt tādam, kāds es esmu, nozīmē nevērtēt visu laiku savas domas, jūtas, vēlmes - cik tās ir pareizas vai nepareizas, labas vai sliktas, ko par mani padomās citi, ja es to teikšu/ izdarīšu utt. Būt tādam, kāds es esmu, nozīmē pieņemt un spēt tikt galā ar citu cilvēku nosodošo attieksmi, neatsakoties no sevis, savas būtības, nezaudējot sevi. To mēs varam izdarīt tad, ka mīlam un cienām sevi, esam apmierināti ar sevi, augstu vērtējam savu unikalitāti, uzskatam sevi par cienīgu un vērtīgu cilvēku tāpat vien, neizvirzot sev augstas prasības un nepieprasot pierādījumus.

Ja mēs augstu vērtējam brīvību būt tādiem, kādi esam, kļūt par tādiem, kādi vēlamies būt, attīstīties mums vēlamajā virzienā, mēs nekad nenosodīsim savu partneri par tām pašām vēlmēm. „Es pieņemu tevi bez jebkādiem nosacījumiem un tu pieņem mani bez jebkādiem nosacījumiem”. Tas ir pamats veselīgām attiecībām. Veselīgās attiecībās katram partnerim ir sajūta, ka viņu saprot un augstu vērtē, pie tam augstu vērtē visas viņa personības daļas – prātu, jūtas, ķermeni.

Mēs ļoti labi saprotam un jūtam, kad mūs nosoda un nepieņem. Daudzi no mums, jūtot nosodījumu un sevis nepieņemšanu, cenšas izdabāt otram, mainīt, uzlabot savu uzvedību, būt „labiem”, mainīt vai slēpt savas domas, jūtas, vēlmes vai plānus. Mēs to darām, jo baidāmies, ka vairs nepatiksim savam partnerim, viņš vilsies mūsos un negribēs turpināt attiecības ar mums. Šo baiļu pamatā ir bailes palikt vienam, jo sirdī jūtamies slikti un nevērtīgi, tāpēc šaubāmies, ka vēl kāds mūs varētu iemīlēt.

Kamēr mēs jutīsimies nevērtīgi un baidīsimies no vientulības, mēs veidosim atkarīgas attiecības ar saviem partneriem, bet atkarīgajās attiecībās mēs nevaram atļauties būt tādi, kādi esam. Tāpēc, kaut gan arī mums ir attiecības, īpaši laimīgi mēs nejūtamies, bet, tieši otrādi, jūtamies arvien nomāktāki un nelaimīgāki.

"Mēs varam būt tādi, kādi esam". Tuvas attiecības nenozīmē pilnīgu saplūšanu. Man nav nepieciešams justies tāpat kā mans partneris, un domāt tieši tāpat kā partneris.

Attiecību sākumā pāris noskaidro, ko katrs no viņiem vērtē dzīvē un tad viņi veido kopīgu vērtību un interešu sistēmu. Dažas nesaskaņas var būt nebūtiskas un var tikt ignorētas. Bet, var būt nopietnākas nesaskaņas, kuras jāatrisina, kurās jāpanāk vienošanas, ja mēs gribam, lai mūsu attiecības būtu veselīgas. Par nopietnu nesaskaņu piemēru var būt: „Es negribu, lai tu turpinātu savas studijas universitātē”, „Es nezinu par ko runāt ar tavu māti, es vairs nekad neiešu pie viņas ciemos”.

Tāpat, jāatceras, ka jūsu pāra dzīves veids, uzskatu sistēma, attiecības var ievērojami atšķirties no citu jums zināmu pāru dzīves veida. „Mēs varam būt tādi, kādi esam” nozīmē saprast arī to, ka pat, ja jūsu pāra vērtības, dzīves veids ir atšķirīgi no citiem pāriem, tas ir tikai normāli, jo katra ģimene ir unikāla un neatkārtojama. Svarīgākais, lai brīvi, droši un komfortabli justos katrs jūsu ģimenes loceklis, nevis tas, kā jūs izskatāties citiem cilvēkiem no malas.

Apskatīsimies sīkāk, ar ko atšķiras attiecības veselīgajā ģimenē (funkcionālā ģimene) un ģimenē ar neveselīgajām attiecībām (disfunkcionālā ģimene).

Disfunkcionālās ģimenes ir tādas ģimenes, kurās:

o nav pieņemts apspriest esošās problēmas;
o nav pieņemts atklāti izpaust savas jūtas;
o dominē netieša komunikācija (piemēram, māte lūdz dēlu nodot tēvam kādu svarīgu informāciju un vīra atbildi saņem arī no dēla).

Tādās ģimenēs bieži var dzirdēt:

• esi stiprs, labs, pareizs, perfekts; 
• dzīvo tā, lai mēs varētu lepoties ar tevi; 
• neesi egoists; dari tā, kā es tev saku, nevis tā, kā es daru; 
• nav ko tērēt laiku spēlēm un izpriecām; 
• nešūpo laivu, saglāba esošu lietu kārtību; 
• neizklāsti savas nebūšanas ārpus mājas.

Disfunkcionālājās ģimenēs tiek apspiestas dabiskās dvēseles izpausmes, tiek aizliegta atklāta jūtu izpaušana. Vienā ģimenē 8 g. meitenei lika stāvēt uz ceļgaliem, tāpēc, ka viņa sadusmojās uz māti. Uz visu mūžu meitene iemācījās, ka viņa nedrīkst izjust dusmas. Pie reizes meitene iemācījās apspiest arī pozitīvas jūtas. Atteikšanās just jebkādas jūtas kļūst par veidu kā viņa var izvairīties no sāpēm.

Vecākiem disfunkcionālajās attiecībās bieži vien ir saspīlētas attiecības. Viņi vai nu kaujas, vai nu strīdas, vai nedēļām ilgi nerunā. Galvenie disfunkcionālās ģimenes noteikumi ir ar trim „nē”: nerunā, nejūti, neuzticies.

Disfunkcionālās ģimenes neprot nedz saviem spēkiem risināt savas problēmas, nedz griezties pēc palīdzības pie citiem, jo dzīvo sociālā izolācijā, visus spēkus ieguldot saliedētas, laimīgas ģimenes viltus tēla veidošanā.

Dabiski, ka gaisotne disfunkcionālajās ģimenēs neļauj katram ģimenes loceklim pilnveidoties kā personībai un augt garīgi.

Funkcionālā ģimene nozīmē labas attiecības starp ģimenes locekļiem. Tādas ģimenes locekļi:

• atklāti komunicē savā starpā un uzklausa viens otru; atbalsta viens otru; māca cienīt citus cilvēkus; attīsta uzticēšanos cilvēkiem;
• ir ar humora izjūtu un neatsakās no spēlēm un izklaidēm; ir izpratne par sadalītu atbildību; māca bērniem izprast, kas ir labi un kas ir slikti; augstu vērtē piederību savai ģimenei, ka arī ģimenes tradīcijas un rituālus; ciena katra cilvēka vajadzību pabūt vienatnē;
• augstu vērtē viens otra palīdzību un rūpes;patīk kopā pavadīt brīvo laiku;
• prot atpazīt savas problēmas un nebaidās meklēt palīdzību.

Veselīgajā ģimenē tiek apmierinātas katra ģimenes locekļa psiholoģiskās vajadzības. Protams, ka vajadzības pēc ēšanas, medicīniskās palīdzības, izglītības utt. arī tiek apmierinātas. Katrs jūt savu piederību ģimenei un burtiski „ar ādu jūt”, ka viņš ir svarīgs.

Taču, ja kādam rodas nepieciešamība izjust savu neatkarību, viņam tiek dota tāda iespēja. Viņam atļauj pieļaut savas kļūdas un nekaunina viņu par to. Katram ģimenes loceklim ir tiesības uz garīgu izaugsmi. Tajā pašā laikā katrs var izklaidēties, spēlēt pat „stulbas” spēles, muļķoties.

Visas jūtas veselīgajā ģimenē var būt izteiktas vai izpaustas gan ar vārdiem, gan bez vārdiem, protams, pieņemamā, civilizētā veidā. Ir atļauta visu jūtu izpaušana, ieskaitot dusmas, naidu, īgnumu.

Ja parādās problēmas, tad tās tiek risinātas ar visu ģimenes locekļu spēkiem. Nepieciešamības gadījumā ģimene griežas pie speciālistiem. Vecāki uzklausa savus bērnus, nevis lasa morāles. Tajā pašā laikā vecāki rūpējas par sevi, veltot daudz laika savām attiecībām. Tas dod bērniem modeli attiecību veidošanai ar citiem cilvēkiem.

Veselīgajā ģimenē ciena garīgas suverenitātes robežas, katra personības robežas.

Ja ģimenē ir tieksme uz tādām slimībām kā alkoholisms, depresija, tad šīs problēmas netiek slēptas, tās tiek brīvi apspriestas un tiek meklēta palīdzība arī pie speciālistiem, ja tas ir nepieciešams.

Veselīgajā ģimenē katrs atbild par savu rīcību, un citi neuzskata, ka viņiem būtu jāuzņemas visa atbildība par katra ģimenes locekļa uzvedību.

Tādā ģimenē cilvēki sarunājas savā starpā tiešā un atklātā veidā, netenkojot, nesačukstoties aiz muguras, neizmantojot trešās personas informācijas nodošanai.

Padomi tiek doti tikai tādā gadījumā, ja kāds par to jautā, un kad tas ir vietā. Bērni tiek stimulēti patstāvīgi cīnīties ar savām grūtībām, lai vecāki viņiem nebūtu nepieciešami katru minūti, un lai viņi paši veidotu savu dzīvi. Bērniem atļauj izvēlēties, ko darīt, ko vilkt mugurā utt.

Virdžinija Satira runā par sekojošiem veselīgo attiecību veidošanas nosacījumiem: Es gribu mīlēt tevi, bet ne piesavināt tevi. Es gribu augstu vērtēt tevi tāpat, bez novērtējuma. Es gribu būt tev blakus, bet neielauzties tevī. Es gribu palūgt tevi, bet ne pieprasīt no tevis. Es gribu kritizēt tevi, bet neapvainot. Es gribu palīdzēt tev, nevis pārmest tev to, ka tu kaut ko nemāki. Un, ja es varu saņemt no tevis to pašu, mēs varēsim pa īstam bagātināt viens otru!